B grupas vitamīni pārsvarā ir kompleksajos preparātos ar sabalansētām devām, nodrošinot un pastiprinot ne tikai viens otra iedarbību, bet arī izvairoties no iespējamās B vitamīnu pārdozēšanas un tā sekām. Atsevišķi B grupas vitamīni ir pieejami monopreparātos, kā B12, folskābe un tiamīns.
Tiamīns (B1) ir antineirītiskais vitamīns, kam ir liela nozīme nervu impulsu pārvadīšanā, piedalās ogļhidrātu vielmaiņā, nodrošinot enerģijas atbrīvošanos, svarīgs nervu, asinsrades sistēmas un muskulatūras darbībai. B1 hipovitaminozes attīstību veicina, ja uzturā pārsvarā dominē ogļhidrātu uzņemšana, kura rezultātā rodas vitamīna asimilācijas traucējumi; palielināts tiamīna patēriņš ir pie hroniska alkoholisma, cukura diabēta, infekcijas slimību, grūtniecības un pastiprinātas vairogdziedzera darbības (tireotoksikozes) rezultātā. Hipovitaminozes pazīmes: izteikta nogurdināmība, bezmiegs, galvassāpes, ādas jušanas traucējumi, sirdsdarbības pavājināšanās, muskuļu vājums, aizcietējumi. Tiamīna pārdozēšanas gadījumā var rasties alerģiskas reakcijas un ietekme uz aknu fermentu aktivitāti. B1 neiesaka lietot kopā ar antibiotikām un neiroleptiskajiem līdzekļiem – tas pastiprina miorelaksantu darbību, nomāc pretvēža līdzekļu darbību, un pavājinās paša tiamīna aktivitāte, ja tos lieto kopā. Ja nozīmēts kāds infūzijas šķīdums, jāņem vērā, ka B1 nav stabils sārmainā un neitrālā vidē. Cilvēka organismā B1 neveidojas, tas nokļūst tajā tikai gatavā veidā ar uzturu. Nozīmīgākie vitamīna uztura avoti: klijas, putraimi, raugs, rudzu maize, pākšaugi, rieksti, olas, piens, aknas, nieres.
Riboflavīns (B2) ir augšanas vitamīns, piedalās ogļhidrātu un olbaltumvielu vielmaiņā, ir nepieciešams asins sastāva veidošanā un elpošanas procesos, centrālās nervu sistēmas funkcijām, stimulē audu augšanu un reģenerāciju, veicina redzes funkcijas. Daļu šī vitamīna saražo zarnu mikroorganismi, bet lielāko daļu uzņem ar pārtiku. B2 hipovitaminozes gadījumā rodas ādas un gļotādas iekaisumi (saplaisājoši mutes kaktiņi, sāpīgas plaisas uz lūpām, sārta un sausa mēle), konjunktivīts. Tā trūkums attīstās pie gremošanas trakta slimībām, cukura diabēta, grūtniecības un laktācijas laikā, lietojot kontraceptīvos, antibakteriālos, pretsēnīšu līdzekļus un sulfanilamīdus. Tādēļ ir svarīgi uzņemt uzturu, kas ir bagāts ar B2, – pienu, gaļu, zivis, pupas, spinātus, lai izvairītos no hipovitaminozes.
Nikotīnskābe, niacīns, PP (B3) piedalās oksidēšanās procesos organismā, nepieciešams normālai nervu sistēmas funkcionēšanai un ādai. Tā trūkumu organismā pierāda ādas iekaisums, raupja āda, kas nomelnē, caureja, kas var mīties ar īslaicīgiem aizcietējumiem, muskuļu masas samazināšanās, notievēšana, nopietni nervu sistēmas traucējumi. PP vitamīna trūkums sastopams, ja nepietiekami uzņem ar olbaltumvielām nabadzīgu uzturu. Pārdozējot tas rada arteriālā asinsspiediena pazemināšanos, reiboni, ādas apsārtumu, niezi un nātreni; ilgstoša lielas PP vitamīna devas lietošana var traucēt aknu darbībai. Lietojot to ilgstoši un vienlaikus ar trombolītiskajiem (fibrinolītiskajiem) līdzekļiem vai antikoagulantiem, jāievēro piesardzība, jo var pastiprināt šo līdzekļu darbību. Uztura avoti: graudu produkti, klijas, raugs, zivis, gaļa, griķi, pākšaugi, olas, rieksti.
Pantonēnskābe (B5) organismā piedalās koenzīma A veidošanā, kas iesaistās taukskābju, olbaltumvielu un citu savienojumu sintēzē. Tas palīdz nodrošināt normālu enerģijas ieguves vielmaiņu, samazināt nogurumu un nespēku, uzturēt garīgās darba spējas. Lietojot lielu B5 devu, var būt slikta dūša, vemšana. Nevēlama mijiedarbība nav zināma. Plaši pielieto arī ārīgo formu, kā pantotēnskābes preparātu dekspantenolu, kas stimulē ādas šūnu reģenerāciju. Dabā ir ļoti izplatīta, un to sintezē zarnu mikroflora, tāpēc B5 vitamīna deficīts cilvēkam praktiski neveidojas. Sevišķi daudz tā ir raugā, graudaugos, aknās, olās, ziedkāpostos, zaļajos augos, zivīs, pākšaugos, piena produktos.
Piridoksīns (B6) piedalās tauku vielmaiņā un daudzos slāpekļa vielmaiņas procesos, nepieciešams normālai galvas smadzeņu darbībai. Hipovitaminozes gadījumā var novērot sliktu dūšu, nemieru, ādas un gļotādas iekaisumus, bet bērniem – anēmiju, augšanas aizturi, kuņģa un zarnu darbības traucējumus. Vitamīna pārdozēšanas gadījumā var būt alerģiskas reakcijas, tas vairo skābi kuņģa sulā. B6 samazina citu medikamentu blaknes: mutes sausumu, urinēšanas traucējumus. Antibiotikas, hormonālie līdzekļi samazina B6 koncentrāciju asinīs. B6 pastiprina magnija jonu iekļūšanu šūnās. Avoti: raugs, olas dzeltenums, klijas, liesa gaļa un zivis, aknas, nieres, piens, pākšaugi.
Ciānkobolamīns (B12) ir antianēmiskais vitamīns, svarīga nozīme asinsradē, piedalās dažādos bioķīmiskos procesos, veicina normālas psiholoģiskas funkcijas. Tas netiek sintezēts organismā, to uzņem ar uzturu (dzīvnieku valsts produktiem). B12 vitamīna deficīta simptomi: vājums, reibonis, nogurums, nejūtīgums ekstremitātēs. B12 reizēm izraisa blakusparādības: alerģiskas reakcijas, CNS uzbudinājums, paātrināta sirdsdarbība. Tā uzsūkšanos vājina metformīns, antibiotikas samazina tā uzsūkšanos no gremošanas trakta, jo tiek nomākta zarnu mikroflora un samazinās fermentu aktivitāte, kas nodrošina B12 uzsūkšanos, B12 uzsūkšanos veicina glikokortikoīdi.
Folskābe (Bc) (antianēmiskais) vitamīns veicina asinsķermenīšu veidošanos, piedalās aminoskābju veidošanā, īpaši svarīga ir grūtniecības laikā, tā piedalās gaidāmā bērniņa galvas un mugurkaula smadzeņu formēšanas procesā. Ja trūkst folskābes, attīstās viena no mazasinības formām, samazinās asins ķermenīšu skaits, ir izmaiņas gremošanas traktā, mēles iekaisums un stomatīts. Nedrīkst lietot folskābi un to saturošos produktus, ja jālieto sulfanilamīdi, jo tie mazina to efektivitāti. Avoti: raugs, aknas, zaļie zirnīši, pētersīļi, kāposti.
Askorbīnskābei (C) ir labas antioksidanta spējas, organismā ir ļoti vispusīgas funkcijas, piedalās bioķīmiskajos procesos, uzlabo organisma pretošanās spējas infekcijām un vīrusu saslimšanām, stiprina asinsvadu sieniņas un uzlabo to elastību, piedalās asinsrades procesā, veicina asins recēšanu un dzelzs jonu asimilēšanos, piedalās kolagēna sintēzē, paātrina audu reģenerāciju, stimulē virsnieru garozas hormonu (kortikosteroīdu) sintēzi. C vitamīna koncentrāciju asinīs mazina smēķēšana, salicilātu lietošana, kortikosteroīdi, hormonālie kontracepcijas līdzekļi. C vitamīns var ietekmēt citu lietoto medikamentu efektivitāti. Tas pastiprina dzelzs un penicilīna uzsūkšanos, bet, lietojot salicilātus un sulfanilamīdus kopā ar C vitamīna lielām devām, pieaug šo medikamentu kristalizācijas risks nierēs. Askorbīnskābe pazemina urīna pH, kas veicina nierakmeņu veidošanos. C vitamīns mazina antidepresantu efektivitāti un ietekmē varfarīna aktivitāti. Lielas askorbīnskābes devas traucē laboratorisko izmeklējumu noteikšanu asinīs. Ja lieto vairāk kā vienu gramu dienā un ilgstoši, ir nelabvēlīga ietekme uz dzimumšūnām un grūtniecības norisi. Lai izvairītos no lielas C vitamīna devas kairinošās ietekmes uz kuņģi, vajadzētu lietot to pēc ēšanas un dienas pirmajā pusē, lai pasargātu sevi no bezmiega. Liels daudzums askorbīnskābes traucē cinka, vara vielmaiņai. Askorbīnskābe cilvēka organismā neveidojas, to uzņem galvenokārt ar augu valsts produktiem. Vitamīna nozīmīgākie avoti uzturā: mežrozīšu augļi, upenes, kivi, saldie pipari, dilles, pētersīļi, saknes.
Pirms sākt lietot vitamīnu preparātus, ieteicams konsultēties ar ārstu vai farmaceitu!
Uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu.
Agnese Zonne, Mēness aptieka farmaceite
